Valmiera (līdz 1917. gadam Volmara) - pilsēta, Gaujas upes krastos, ar aptuveni 22 750 iedzīvotājiem.
Valmiera ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Dažādos gadsimtos pilsētas nosaukums dokumentos tika rakstīts dažādi - Waldemer, Wolmaria, Wolmahr, Wolmar. Par tās nosaukuma izcelsmi ir divas versijas: viena ir saistīta ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kas šeit kopš 1212. gada ievāca meslus un sprieda tiesu; otra versija pieņem, ka pils ir nosaukta Dānijas karaļa Valdemāra II vārdā.
1224. gadā Valmiera nonāca Zobenbrāļu ordeņa kontrolē, kas šeit lika pamatus mūra pilij. Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves 1237. gadā pār Valmieru valdīja Livonijas ordenis. 1283. gadā ordeņa mestra Villekena fon Endorpa vadībā sākās Valmieras pils un Sv. Sīmaņa katedrāles celtniecība.
1323. gadā Valmiera pirmo reizi minēta kā "Valdemāra pilsēta" ar pilsētas tiesībām.
Izdevīgā atrašanās vieta seno tirdzniecības ceļu tuvumā veicināja pilsētas attīstību un tirdzniecības pieaugumu. Valmieras ekonomikas ziedu laiki bija 14. un 15. gadsimts, kad tā bija arī Hanzas savienības locekle.
No 14. līdz 16. gadsimtam Valmiera bija tipiska akmens mūru ieskauta viduslaiku pilsēta, kurā regulāri notika pilsētu pārstāvju un landtāgu sapulces.
Kari starp Krieviju, Zviedriju un Polijas-Lietuvas ūniju 16., 17. un 18. gadsimtā, īpašnieku maiņas, kā arī mēra epidēmijas un vairāki ugunsgrēki, Valmierai nesa panīkumu.
Situācija sāka uzlaboties tikai pēc 1785. gada, kad Valmiera ieguva Krievijas impērijas Vidzemes guberņas apriņķa pilsētas tiesības. 1865. gada vasarā tika atklāts pirmais koka tilts pāri Gaujai. Pilsētas ekonomisko situāciju uzlaboja 1899. gadā izbūvētais Rīgas-Pēterburgas dzelzceļš, kas iet cauri Valmierai. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Valmierā tika atvērtas nozīmīgas izglītības iestādes, strādāja vairāki nelieli rūpniecības uzņēmumi.
1926. gadā Valmiera kļūst par nozīmīgu Ziemeļvidzemes administratīvo, saimniecisko, izglītības, kultūras un sporta centru. Darbojās Ziemeļlatvijas teātris, simtiem skatītāju pulcēja sacensības, kurās piedalījās pasaules rekordists soļošanā Jānis Daliņš. 1928. gadā Valmierā atklāja dziļurbumu, no kura sāka iegūt slaveno Valmieras minerālūdeni.
Otrā pasaules kara 1944. gada septembra Sarkanās armijas uzbrukuma ("Rīgas operācijas") laikā 1/3 pilsētas tika pilnībā nopostīta, pilsētas centrs izdega.
Pēckara gados Valmieras centrālā daļa tika pārbūvēta. Visus pēckara gadus Valmiera ir bijusi novada centrs. Kopš 1959. gada Valmieras pārvaldībā ir arī pašreizējā novada teritorija.
1960. - 2000. gados Valmierā vērojama saimnieciskā izaugsme, aug iedzīvotāju skaits. Pilsēta attīstītās daudz straujāk nekā citas Vidzemes novada pilsētas, nostiprinoties par nozīmīgāko novada pilsētu.
Valmiera šodien - Gaujas nacionālā parka Ziemeļu vārti, pilsēta savus viesus priecē ne tikai ar skaistu dabu, bet arī ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, interesantiem kultūras un sporta pasākumiem, aizraujošiem stāstiem un leģendām.