Autobusu ceļojumi kolektīviem
Autobusu ceļojumi skolēniem
Bresta – Brestas varoņcietoksnis – Nacionālais parks "Belovežas gārša" – Grodņa – "Grodņas muiža "Korobčici""
Ceļojuma ilgums - 3 dienas/ 2 naktis
Grupas ( 40 + 2 ) pasūtīts brauciens
Cena no 000.00 EUR personai
Grupas organizētājiem autobuss, viesnīcas un ieejas biļetes – bez maksas!
Ja grupā cits cilvēku skaits, cenu lūdzu jautāt!
Brauciens bez vīzas !..
1.diena – Rīga – Lietuva – Baltkrievija: Bresta
5.00 izbraucam no Rīgas
Ceļš pa Latviju un Lietuvu
Pa ceļam kafijas pauze
Apstāšanās uz Lietuvas - Baltkrievijas robežas
Ceļojumu ar nelielām pauzēm atpūtai un pusdienām turpinām uz Brestas pilsētu
Bresta ar vairāk nekā 340 tūkstošiem iedzīvotāju ir pilsēta Baltkrievijas dienvidrietumos, Brestas apgabala administratīvais centrs, netālu no robežas ar Poliju, Muhavecas upes ietekā Rietumu Bugā. Bresta radās pirms tūkstoš gadiem un kopš tā laika ir vairākkārt mainījusi nosaukumu: Berestje, Brestļitovska, Bresta-pie-Bugas, Bresta.
Pirmais pieminējums par Berestje minēta "Pagājušo gadu vēsturē" (Nestora hronikā) pie 1019.gada, kad pilsēta bija daļa no Turovas kņazistes. 11.gadsimtā Berestje bija tirdzniecības centrs un cietoksnis divu senu tirdzniecības ceļu krustojumā, uz robežas ar Polijas un Lietuvas zemēm. Pilsētas pierobežas atrašanās vietas dēļ, tā bieži bija savstarpēju nesaskaņu un militāru sadursmju objekts, kas gāja no rokas rokā. 12.gadsimtā Berestje nonāca Polijas karaļa Kazimira Taisnīgā īpašumā, kurš šeit uzcēla koka cietoksni un nocietinājumus tirdzniecības karavānām. Kopš 13.gadsimta otrās puses pilsēta piederēja Volīnijas kņazam Vladimiram Vasiļkovičam.
1319.gadā Lietuvas lielkņazs Ģedimins Berestjes zemes pievienoja Lietuvas lielkņazistei. 1390.gadā Berestje kā pirmā no Baltkrievijas pilsētām ieguva Magdeburgas tiesības. Ar 1441.gada privilēģiju Berestje oficiāli iekļuva lielkņazistes galveno pilsētu skaitā. 1550.gados Berestjes vecākais Nikolajs Radvils "Melnais" nodibināja pirmo tipogrāfiju Baltkrievijā, kur 1563.gadā tika izdota Brestas Bībele. 1566.gadā tika izveidota Berestjes vojevodiste un apstiprināts ģerbonis. 1569.gadā, pēc Polijas-Lietuvas ūnijas izveidošanās, pilsēta ieguva jaunu nosaukumu - Brestļitovska. 1596.gadā pilsētā tika noslēgta Brestas ūnija, kurā Lietuvas lielkņazistes pareizticīgie tika pakļauti katoļu jurisdikcijai, izveidojot uniātu baznīcu. 1659.gadā tika dibināta Brestas naudas kaltuve, kur tika kaltas mazas vara monētas - solīdi. 17.gadsimtā Brestļitovska uzplauka, pilsētā bija apmēram 11 tūkstoši iedzīvotāju. Brestļitovskas vēsturē 17.gadsimta otro puse - 18.gadsimta pirmo pusi raksturo strauja ekonomikas lejupslīde, ko izraisīja ilgstoši kari, bads un epidēmijas. Tikai 18.gadsimta otrajā pusē pilsēta sāka atdzimt, 1770.gadā tika atvērta audumu ražošana.
Pēc trešās Polijas-Lietuvas ūnijas dalīšanas 1795.gadā Brestļitovska tika pievienota Krievijas impērijai. Lai stiprinātu rietumu robežas, Krievijas imperators Nikolajs I 1830.gadā apstiprināja Brestļitovskas cietokšņa celtniecības projektu. 1842.gada 26.aprīlī senās Berestjes vietā tika uzbūvēts leģendārais Brestas cietoksnis, kas kļuva par vienu no aktīvajiem Krievijas impērijas cietokšņiem. Pilsētas izaugsme 19.gadsimta beigās bija saistīta ar vērienīgu Brestļitovskas cietokšņa modernizāciju un dzelzceļa būvi. Dzelzceļa līnijas Brestļitovsku savienoja ar Varšavu, Maskavu, Kijevu un Gomeļu.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gada 13.augustā Brestļitovsku okupēja vācu armija. 1918.gada 3.martā Brestas cietoksnī starp Padomju Krieviju un Centrālajām lielvalstīm tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums kā rezultātā Brestļitovska kļuva par Ukrainas daļu kā Podlases zemes administratīvais centrs.
Pēc padomju-poļu kara, 1921.gadā saskaņā ar Rīgas miera līgumu pilsētu iekļāva Polijas teritorijā, tā kļuva par Podlases vojevodistes centru un tika pārdēvēta par Bresta-pie-Bugas.
1939.gada 1.septembrī vācu karaspēks uzbruka Polijai un 14.septembrī bija iekarota Bresta-pie-Bugas, bet 17.septembrī vācieši okupēja Brestas cietoksni. Tomēr Molotova-Ribentropa pakts paredzēja, ka Brestai jāatrodas PSRS interešu zonā, tāpēc padomju spēkiem tika ļauts iegūt kontroli pār pilsētu. Nodošanas brīdī 22.septembrī vācu un padomju karaspēks pilsētā sarīkoja kopīgu improvizētu parādi.
Otrā pasaules kara laikā, 1941.gada 22.jūnijā, Bresta un cietokšņa garnizons bija vieni no pirmajiem PSRS, kas uzņēma fašistiskās Vācijas triecienu. Brestas cietoksnis pilnīgā ielenkumā, bez ūdens un pārtikas, turpināja sīvu pretestību līdz pat 1941.gada jūlija beigām. Vācu okupācijas gados tika iznīcināti apmēram 40 tūkstoši pilsētas iedzīvotāju. 1944.gada 28.jūlijā Ļubļinas-Brestas operācijas laikā pilsētu atbrīvoja Baltkrievijas 1.frontes karaspēks.
Par drosmi un varonību, kas izrādīta Otrā pasaules kara laikā, 1965.gadā Brestas cietoksnim tika piešķirts "varoņcietokšņa" tituls. Bastioni, forti un ēku drupas ir kļuvušas par daļu no varonīgajai aizsardzībai veltītā memoriālā kompleksa. Pēc kara Bresta tika pilnībā atjaunota. 20.gadsimta 60. - 90.gados pilsēta kļuva par vienu no visstraujāk augošajām pilsētām padomju Baltkrievijā.
Mūsdienu Bresta ir liels dzelzceļa mezgls, nozīmīgs ceļu mezgls, osta, kas atrodas pie Muhavecas upes - Baltkrievijas Republikas rietumu vārti, kas vienmēr ir atvērti viesiem!
Pirmais pieminējums par Berestje minēta "Pagājušo gadu vēsturē" (Nestora hronikā) pie 1019.gada, kad pilsēta bija daļa no Turovas kņazistes. 11.gadsimtā Berestje bija tirdzniecības centrs un cietoksnis divu senu tirdzniecības ceļu krustojumā, uz robežas ar Polijas un Lietuvas zemēm. Pilsētas pierobežas atrašanās vietas dēļ, tā bieži bija savstarpēju nesaskaņu un militāru sadursmju objekts, kas gāja no rokas rokā. 12.gadsimtā Berestje nonāca Polijas karaļa Kazimira Taisnīgā īpašumā, kurš šeit uzcēla koka cietoksni un nocietinājumus tirdzniecības karavānām. Kopš 13.gadsimta otrās puses pilsēta piederēja Volīnijas kņazam Vladimiram Vasiļkovičam.
1319.gadā Lietuvas lielkņazs Ģedimins Berestjes zemes pievienoja Lietuvas lielkņazistei. 1390.gadā Berestje kā pirmā no Baltkrievijas pilsētām ieguva Magdeburgas tiesības. Ar 1441.gada privilēģiju Berestje oficiāli iekļuva lielkņazistes galveno pilsētu skaitā. 1550.gados Berestjes vecākais Nikolajs Radvils "Melnais" nodibināja pirmo tipogrāfiju Baltkrievijā, kur 1563.gadā tika izdota Brestas Bībele. 1566.gadā tika izveidota Berestjes vojevodiste un apstiprināts ģerbonis. 1569.gadā, pēc Polijas-Lietuvas ūnijas izveidošanās, pilsēta ieguva jaunu nosaukumu - Brestļitovska. 1596.gadā pilsētā tika noslēgta Brestas ūnija, kurā Lietuvas lielkņazistes pareizticīgie tika pakļauti katoļu jurisdikcijai, izveidojot uniātu baznīcu. 1659.gadā tika dibināta Brestas naudas kaltuve, kur tika kaltas mazas vara monētas - solīdi. 17.gadsimtā Brestļitovska uzplauka, pilsētā bija apmēram 11 tūkstoši iedzīvotāju. Brestļitovskas vēsturē 17.gadsimta otro puse - 18.gadsimta pirmo pusi raksturo strauja ekonomikas lejupslīde, ko izraisīja ilgstoši kari, bads un epidēmijas. Tikai 18.gadsimta otrajā pusē pilsēta sāka atdzimt, 1770.gadā tika atvērta audumu ražošana.
Pēc trešās Polijas-Lietuvas ūnijas dalīšanas 1795.gadā Brestļitovska tika pievienota Krievijas impērijai. Lai stiprinātu rietumu robežas, Krievijas imperators Nikolajs I 1830.gadā apstiprināja Brestļitovskas cietokšņa celtniecības projektu. 1842.gada 26.aprīlī senās Berestjes vietā tika uzbūvēts leģendārais Brestas cietoksnis, kas kļuva par vienu no aktīvajiem Krievijas impērijas cietokšņiem. Pilsētas izaugsme 19.gadsimta beigās bija saistīta ar vērienīgu Brestļitovskas cietokšņa modernizāciju un dzelzceļa būvi. Dzelzceļa līnijas Brestļitovsku savienoja ar Varšavu, Maskavu, Kijevu un Gomeļu.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gada 13.augustā Brestļitovsku okupēja vācu armija. 1918.gada 3.martā Brestas cietoksnī starp Padomju Krieviju un Centrālajām lielvalstīm tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums kā rezultātā Brestļitovska kļuva par Ukrainas daļu kā Podlases zemes administratīvais centrs.
Pēc padomju-poļu kara, 1921.gadā saskaņā ar Rīgas miera līgumu pilsētu iekļāva Polijas teritorijā, tā kļuva par Podlases vojevodistes centru un tika pārdēvēta par Bresta-pie-Bugas.
1939.gada 1.septembrī vācu karaspēks uzbruka Polijai un 14.septembrī bija iekarota Bresta-pie-Bugas, bet 17.septembrī vācieši okupēja Brestas cietoksni. Tomēr Molotova-Ribentropa pakts paredzēja, ka Brestai jāatrodas PSRS interešu zonā, tāpēc padomju spēkiem tika ļauts iegūt kontroli pār pilsētu. Nodošanas brīdī 22.septembrī vācu un padomju karaspēks pilsētā sarīkoja kopīgu improvizētu parādi.
Otrā pasaules kara laikā, 1941.gada 22.jūnijā, Bresta un cietokšņa garnizons bija vieni no pirmajiem PSRS, kas uzņēma fašistiskās Vācijas triecienu. Brestas cietoksnis pilnīgā ielenkumā, bez ūdens un pārtikas, turpināja sīvu pretestību līdz pat 1941.gada jūlija beigām. Vācu okupācijas gados tika iznīcināti apmēram 40 tūkstoši pilsētas iedzīvotāju. 1944.gada 28.jūlijā Ļubļinas-Brestas operācijas laikā pilsētu atbrīvoja Baltkrievijas 1.frontes karaspēks.
Par drosmi un varonību, kas izrādīta Otrā pasaules kara laikā, 1965.gadā Brestas cietoksnim tika piešķirts "varoņcietokšņa" tituls. Bastioni, forti un ēku drupas ir kļuvušas par daļu no varonīgajai aizsardzībai veltītā memoriālā kompleksa. Pēc kara Bresta tika pilnībā atjaunota. 20.gadsimta 60. - 90.gados pilsēta kļuva par vienu no visstraujāk augošajām pilsētām padomju Baltkrievijā.
Mūsdienu Bresta ir liels dzelzceļa mezgls, nozīmīgs ceļu mezgls, osta, kas atrodas pie Muhavecas upes - Baltkrievijas Republikas rietumu vārti, kas vienmēr ir atvērti viesiem!
Iekārtojamies viesnīcā
Pēc tam, ekskursija ar autobusu un kājām pa Brestu - vienu no vecākajām Baltkrievijas pilsētām ar senu vēsturi un daudzveidīgiem notikumiem mūsdienās.
Redzēsiet Svētā Simeona katedrāli - pilsētas galveno pareizticīgo baznīcu, kas celta 1861. - 1864.gadā krievu-bizantiešu stilā. Pēc tam no Mašerova prospekta nonāksiet uz Ševčenko bulvāra, kur gājēju zonā ir uzstādītas smieklīgas koka dzīvnieku-celtnieku figūriņas. Tālāk redzēsiet: pilsētas jaunos mikrorajonus, kas uzbūvēti aiz upes, slaveno stēlu "Lidojošais stārķis", airēšanas kanālu, Svētās Augšāmcelšanās katedrāli, kas uzcelta 1998.gadā par godu uzvarai Lielajā Tēvijas karā, Brestas Valsts tehnisko universitāti, smaltas mozaīku uz Brestas elektromehāniskās rūpnīcas ēkas, A.Puškina vārdā nosaukto Brestas Valsts universitāti, Brestas dzelzceļa staciju, kas tika atklāta 1886.gada 28.maijā un tiek dēvēta par "marmora brīvdabas muzeju", 1.maija vārdā nosaukto kultūras un atpūtas parku, kuram ir vairāk nekā 100 gadu, Ļeņina ielu un laukumu.
Ekskursijas pastaigas daļa ļaus ienirt tūkstoš gadus vecās pilsētas vēsturē. Apbrīnosiet Svētā Krusta paaugstināšanas katoļu baznīcu, kas ir viena no vecākajām un skaistākajām baznīcām Brestas reģionā, kas celta 1856.gadā klasicisma stilā. Gogoļa iela pārsteigs ar kaltu laternu aleju, kuras katru vakaru iededz lukturu dedzinātājs, un tikai pēc tam iedegas apgaismojums visā pilsētā pie Bugas upes. Apmeklēsiet Brīvības laukumu, kuru līdz 1939.gadam sauca par Doma laukumu, Rātslaukumu, Pilsudska laukumu un Maršalplatz. Iespaidīga ir gājēju iela - Sovetskaja iela, kas glabā daudz noslēpumu. Ielas sākumā apbrīnosiet Svētā Nikolaja brālības pareizticīgā baznīcu, kas tika uzcelta 1906.gadā krievu-bizantiešu stilā. Tālāk, gar gājēju zonu redzēsiet daudzas vēsturiskas 20.gadsimta sākuma ēkas. Iela, kas rotāta ar pieminekļiem un laternu stabiem, vienmēr ir bijusi un paliek pievilcīga pastaigām, šeit ir izvietotas arī tirdzniecības vietas, kafejnīcas un restorāni.
Redzēsiet Svētā Simeona katedrāli - pilsētas galveno pareizticīgo baznīcu, kas celta 1861. - 1864.gadā krievu-bizantiešu stilā. Pēc tam no Mašerova prospekta nonāksiet uz Ševčenko bulvāra, kur gājēju zonā ir uzstādītas smieklīgas koka dzīvnieku-celtnieku figūriņas. Tālāk redzēsiet: pilsētas jaunos mikrorajonus, kas uzbūvēti aiz upes, slaveno stēlu "Lidojošais stārķis", airēšanas kanālu, Svētās Augšāmcelšanās katedrāli, kas uzcelta 1998.gadā par godu uzvarai Lielajā Tēvijas karā, Brestas Valsts tehnisko universitāti, smaltas mozaīku uz Brestas elektromehāniskās rūpnīcas ēkas, A.Puškina vārdā nosaukto Brestas Valsts universitāti, Brestas dzelzceļa staciju, kas tika atklāta 1886.gada 28.maijā un tiek dēvēta par "marmora brīvdabas muzeju", 1.maija vārdā nosaukto kultūras un atpūtas parku, kuram ir vairāk nekā 100 gadu, Ļeņina ielu un laukumu.
Ekskursijas pastaigas daļa ļaus ienirt tūkstoš gadus vecās pilsētas vēsturē. Apbrīnosiet Svētā Krusta paaugstināšanas katoļu baznīcu, kas ir viena no vecākajām un skaistākajām baznīcām Brestas reģionā, kas celta 1856.gadā klasicisma stilā. Gogoļa iela pārsteigs ar kaltu laternu aleju, kuras katru vakaru iededz lukturu dedzinātājs, un tikai pēc tam iedegas apgaismojums visā pilsētā pie Bugas upes. Apmeklēsiet Brīvības laukumu, kuru līdz 1939.gadam sauca par Doma laukumu, Rātslaukumu, Pilsudska laukumu un Maršalplatz. Iespaidīga ir gājēju iela - Sovetskaja iela, kas glabā daudz noslēpumu. Ielas sākumā apbrīnosiet Svētā Nikolaja brālības pareizticīgā baznīcu, kas tika uzcelta 1906.gadā krievu-bizantiešu stilā. Tālāk, gar gājēju zonu redzēsiet daudzas vēsturiskas 20.gadsimta sākuma ēkas. Iela, kas rotāta ar pieminekļiem un laternu stabiem, vienmēr ir bijusi un paliek pievilcīga pastaigām, šeit ir izvietotas arī tirdzniecības vietas, kafejnīcas un restorāni.
Brīvais laiks
2.diena – Bresta – Memoriālais komplekss "Brestas varoņcietoksnis" – Nacionālais parks "Belovežas gārša": Dabas muzejs – Meža zooloģiskais dārzs un "Baltkrievijas Ziemassvētku vecīša īpašums" – Grodņa
Brokastis viesnīcā
Ekskursija uz Memoriālo kompleksu "Brestas varoņcietoksnis" – uz vienu no Baltkrievijas leģendārajām vietām, kas glabā atmiņas par baltkrievu tautas lielo varoņdarbu. Uzzināsiet interesantus faktus par cietokšņa pirmskara vēsturi, par Brestas cietokšņa varonīgo aizstāvēšanu 1941.gada vasarā, kā arī par pēckara periodu.
Memoriālajā arhitektūras un skulptūru ansamblī ietilpst: monumentāla galvenā ieeja, kas izgriezta betona blokā zvaigznes formā; 33,5 metrus augsts galvenais piemineklis "Vīrišķība"; 100 metrus augstais obelisks "Durklis"; skulpturāla kompozīcija "Slāpes"; Svinību laukums; trīs rindas monumentālu plātņu ar mirušo atdusas vietām; Mūžīgā uguns; terases-tribīnes; cietokšņa drupas un saglabājušajās konstrukcijas; aizsardzības muzejs.
Piemiņas kompleksa teritorijā redzēsiet arī 19.gadsimta Svētā Nikolaja garnizona katedrāli un 2011.gadā atklāto skulpturālo kompozīciju "Robežas varoņiem, sievietēm un bērniem, kuri ar savu drosmi iegāja nemirstībā".
Memoriālajā arhitektūras un skulptūru ansamblī ietilpst: monumentāla galvenā ieeja, kas izgriezta betona blokā zvaigznes formā; 33,5 metrus augsts galvenais piemineklis "Vīrišķība"; 100 metrus augstais obelisks "Durklis"; skulpturāla kompozīcija "Slāpes"; Svinību laukums; trīs rindas monumentālu plātņu ar mirušo atdusas vietām; Mūžīgā uguns; terases-tribīnes; cietokšņa drupas un saglabājušajās konstrukcijas; aizsardzības muzejs.
Piemiņas kompleksa teritorijā redzēsiet arī 19.gadsimta Svētā Nikolaja garnizona katedrāli un 2011.gadā atklāto skulpturālo kompozīciju "Robežas varoņiem, sievietēm un bērniem, kuri ar savu drosmi iegāja nemirstībā".
Pēc tam apmeklēsim Brestas cietokšņa aizsardzības muzeju. Muzejs atrodas cietokšņa aizsardzības kazarmu atjaunotajā daļā, kas ir 19.gadsimta vidus vēstures un arhitektūras piemineklis. Otrā pasaules kara laikā tas bija viens no pēdējiem aizsardzības centriem. Izrakumu laikā 1950.gadā tika atrastas 34 bojāgājušo karavīru mirstīgās atliekas, kā arī dokumenti. 1956.gada 23.februārī atjaunotajā kazarmā tika atvērta muzejs-istaba, uz kuras pamata 8.novembrī tika atvērts muzejs. Kopš 1971.gada septembra muzejs ir daļa Memoriālā kompleksa "Brestas varoņcietoksnis". Savas pastāvēšanas laikā muzeju ir apmeklējuši aptuveni 25 miljoni cilvēku no 140 pasaules valstīm. Muzeja ekspozīcija izvietota kazarmas divos stāvos. Pirmajā stāvā ir izstādes, otrā stāva 10 zālēs - galvenā ekspozīcija. Ekspozīcijā ir vairāk nekā 4 tūkstoši eksponātu. Galvenokārt tās ir fotogrāfijas, notikumu dalībnieku dokumenti un lietas, kas atrastas cietokšņa teritorijā dažādos gados. Ekspozīcijas galvenā tēma ir nemainīga - cietokšņa aizstāvēšana 1941.gada jūnijā - jūlijā un aizstāvju liktenis.
Tālāk ceļš ved uz Nacionālo parku "Belovežas gārša"
Nacionālais parks "Belovežas gārša" ir viens no svarīgākajiem Baltkrievijas apskates objektiem, lielākais dižmežs Centrāleiropā.
14.gadsimta beigās Lietuvas lielkņazistes lielkņazs Jagailis pirmo reizi gāršu pasludināja par dabas rezervātu un noteica šeit medību aizliegumu. 1588.gadā tika izdoti Mežsaimniecības noteikumi, kas aizliedza šeit mežizstrādi. 1795.gadā "Belovežas gārša" kļuva par Krievijas impērijas daļu, pēc Pirmā pasaules kara - par Polijas daļu, kopš 1939.gada tā ir Baltkrievijas daļa. 1939.gadā "Belovežas gārša" tika pasludināta par valsts nozīmes rezervātu, bet 1945.gadā daļa no tā tika nodota kaimiņvalstij Polijai. 1992.gadā Nacionālais parks "Belovežas gārša" tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Savukārt 1993.gadā tas saņēma biosfēras rezervāta statusu. Šobrīd "Belovežas gāršā" aug vairāk nekā 1000 augu sugu, tostarp reti un apdraudēti. Parks ir slavens ar saviem senajiem ozoliem, kuriem ir vairāk nekā 500 gadu. Parkā ir sastopamas 59 zīdītāju sugas: sumbri (lielākā populācija Eiropā), vilki, lūši, ūdri, tarpāni (savvaļas Eiropas zirgs) un citi. Rezervāts ir mājvieta vairāk nekā 250 putnu sugām: mazajiem un lielajiem ērgļiem, dzērvēm, dzeņiem, garastes pūcēm un citiem.
14.gadsimta beigās Lietuvas lielkņazistes lielkņazs Jagailis pirmo reizi gāršu pasludināja par dabas rezervātu un noteica šeit medību aizliegumu. 1588.gadā tika izdoti Mežsaimniecības noteikumi, kas aizliedza šeit mežizstrādi. 1795.gadā "Belovežas gārša" kļuva par Krievijas impērijas daļu, pēc Pirmā pasaules kara - par Polijas daļu, kopš 1939.gada tā ir Baltkrievijas daļa. 1939.gadā "Belovežas gārša" tika pasludināta par valsts nozīmes rezervātu, bet 1945.gadā daļa no tā tika nodota kaimiņvalstij Polijai. 1992.gadā Nacionālais parks "Belovežas gārša" tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Savukārt 1993.gadā tas saņēma biosfēras rezervāta statusu. Šobrīd "Belovežas gāršā" aug vairāk nekā 1000 augu sugu, tostarp reti un apdraudēti. Parks ir slavens ar saviem senajiem ozoliem, kuriem ir vairāk nekā 500 gadu. Parkā ir sastopamas 59 zīdītāju sugas: sumbri (lielākā populācija Eiropā), vilki, lūši, ūdri, tarpāni (savvaļas Eiropas zirgs) un citi. Rezervāts ir mājvieta vairāk nekā 250 putnu sugām: mazajiem un lielajiem ērgļiem, dzērvēm, dzeņiem, garastes pūcēm un citiem.
Apmeklējam nacionālā parka "Belovežas gārša" dabas muzeju, kas izveidots 1919.gadā. Mūsdienās muzejs pēc noformējuma un bagātīgās kolekcijas ir viens no lielākajiem un labākajiem šāda profila muzejiem Baltkrievijā. Ekoloģiskā un izglītības centra ēka, kurā atrodas muzejs, tika uzcelta 2009.gadā par godu "Belovežas gāršas" rezervāta statusa 600.gadadienai. Faunas kolekcijas, papildinot ar atsevišķiem floras elementiem, tiek izstādītas 1320 m2 platībā. Iepazīšanos ar Belovežas gāršas unikālo dabu papildina meža šalkas, lietus skaņas, putnu dziedāšana... Galvenais gāršas "varonis" ir sumbrs, un ekskursija pa muzeju sākas pie milzu sumbra Puginala izbāzeņa. Izstāžu zāles atrodas otrajā stāvā. Pirmajā zālē apmeklētāji iepazīstas ar planētas senākā meža attīstības posmiem un zudušajām dzīvnieku sugām. Otrās zāles ekspozīcija stāsta par gāršas iemītnieku dzīvi dažādos gadalaikos. Trešā zāle stāsta par gāršas mitrāju ekosistēmu bioloģisko daudzveidību.
Muzejs ir aprīkots ar audio gidiem, kuros ekskursijas balss teksts ieskaņots krievu, angļu, vācu un franču valodā.
Muzejs ir aprīkots ar audio gidiem, kuros ekskursijas balss teksts ieskaņots krievu, angļu, vācu un franču valodā.
Pēc tam apmeklēsim nelielu meža zooloģisko dārzu - aptuveni 20 hektāru platībā. Apbrīnosim savvaļas dzīvniekus: majestātiskos sumbrus, graciozos briežus un stirnas. Redzēsim lūsi, vilkus, lāci, lapsu, dažas plēsīgo putnu sugas, starp kurām vislielāko uzmanību piesaista pati lielākā pūce - Eirāzijas ūpis. Tāpat voljēros atrodas daži dzīvnieki, kas dažādos laikos tika ievesti Baltkrievijas teritorijā: stirnas, Sika brieži un jenotsuņi.
Tālāk dodamies uz "Baltkrievijas Ziemassvētku vecīša īpašumu". Kā atdzīvojusies pasaka ir Belovežas gāršas "Baltkrievu Ziemassvētku vecīša īpašums", kuru radījušas amatnieku - kokgriezēju prasmīgās rokas. Īpašums tika atvērts 2003.gada 16.decembrī un tā platība ir gandrīz 15 hektāri. Šī ir viena no skaistākajām Ziemassvētku vecīša "dzīvesvietām", kuru tagad pasaulē ir ne mazums. Mājiņas, kas dekorētas ar mežģīņu kokgriezumiem, ar mīlestību veidotās pasaku tēlu skulptūras, izgreznotā Ziemassvētku egle, daudzkrāsainu lampiņu virtenes rada burvīgu atmosfēru. Īpaši grezns izskatās Ziemassvētku vecīša namiņš. Ziemassvētku vecītis viesus savā īpašumā uzņem visu gadu, lasa viņam atsūtītās vēstules un atbild uz tām, uztur kārtību savā īpašumā. Šeit varat iedomāties visdziļākās vēlēšanās un palūgt Ziemassvētku vecīti palīdzēt to piepildīšanā. Laipnā burvja palīgi noteikti pasniegs dāvanu viņa viesiem.
Īpašuma objekti: Sniegbaltītes namiņš, Burvju dzirnavas, Divpadsmit Mēnešu klajumam, dzīvā Ziemassvētku egle, Austrumu kalendāra zīmju aleja un daudz kas cits - ir ar savu leģendu, vēsturi un ticējumu.
Pie ieejas īpašumā var doties izbraucienā ar Jaungada vilcienu, ieiet mājīgajā "Ziemassvētku vecīša namiņā" ieēst pankūkas un nobaudīt dažādus baltkrievu ēdienus. Mūsdienās "Baltkrievu Ziemassvētku vecīša īpašums" ir pats slavenākais tūristu zīmols valstī. Ik gadu to apmeklē apmēram 150 tūkstoši cilvēku.
Īpašuma objekti: Sniegbaltītes namiņš, Burvju dzirnavas, Divpadsmit Mēnešu klajumam, dzīvā Ziemassvētku egle, Austrumu kalendāra zīmju aleja un daudz kas cits - ir ar savu leģendu, vēsturi un ticējumu.
Pie ieejas īpašumā var doties izbraucienā ar Jaungada vilcienu, ieiet mājīgajā "Ziemassvētku vecīša namiņā" ieēst pankūkas un nobaudīt dažādus baltkrievu ēdienus. Mūsdienās "Baltkrievu Ziemassvētku vecīša īpašums" ir pats slavenākais tūristu zīmols valstī. Ik gadu to apmeklē apmēram 150 tūkstoši cilvēku.
Ceļojumu turpinām uz Grodņas pilsētu
Vakarā ierodamies viesnīcā Grodņas apkārtnē
3. diena – Grodņa – Grodņas muiža "Korobčici" – Lietuva – Rīga
Brokastis viesnīcā
Dodamies uz pilsētas vēsturisko centru
Grodņa ir Grodņas rajona, kā arī Grodņas apgabala administratīvais centrs. Pilsēta atrodas apgabala rietumu daļā, pie Nemunas upes, netālu no robežas ar Poliju un Lietuvu, dzīvo vairāk nekā 357 tūkstoši iedzīvotāju.
Grodņa kopš 1127.gada ir pazīstama kā dalienu kņazistes centrs. Radvilu un Laurentija hronikās tā tiek minēta kā Gorodena, kuras kņazu Vsevolodu Gorodenski bija nosūtījis Kijevas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs uz Polotskas zemēm. 12. - 14.gadsimtā Gorodena bija Gorodenas kņazistes galvaspilsēta. Jau 12.gadsimtā šeit bija pilsētas akmens nocietinājumi - sienas. Kopš 12.gadsimta ir zināma arī Koložas baznīca.
13.gadsimta vidū Gorodena un Gorodenas kņaziste kļuva par Lietuvas lielkņazistes daļu. 1300.gadā par Gorodenas stārastu kļūst slavenais Gorodenas Davids, kura vadībā pilsēta atvairīja visus krustnešu uzbrukumus. Pēc lielkņaza Gedimina nāves 1341.gadā viņa dēla lielkņaza Ķēstuta vadībā Gorodenas kņaziste tika atjaunota kā viena no dalienām. Ķēstutis Gorodenas kņazisti nodeva savam dēlam Patergam. Gorodenas kņazs Patergs 1365.gadā vadīja Gorodenas aizstāvēšanu no krustnešiem. Kopš 1376.gada kņaziste piederēja lielkņazam Vītautam, kurš pēc 1392.gada padarīja šo pilsētu par otro "galvaspilsētu" pēc Traķiem, bet Gorodenas kņaziste kļuva par tiešo lielkņaza valdījumu. No 1413.gada Gorodenas apriņķis bija Traķu vojevodistes daļa, kas izveidojās no Gorodenas un Traķu kņazistēm, bet Gorodena kā Gorodenas apriņķa centrs kļuva par Traķu vojevodistes apriņķa pilsētu. 1391.gadā Gorodena, otrā aiz Berestjes mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, ieguva nepilnīgas, bet 1496.gadā pilnas Magdeburgas tiesības, pilsētai apstiprināja ģerboni un izveidoja maģistrātu.
Kopš 1569.gada Grodņa bija daļa Polijas - Lietuvas ūnijas. Pēc 1576.gada Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Stefans Batorijs pārbūvēja Grodņas pili par savu karalisko rezidenci. 15. - 17.gadsimtā pilsētā strauji attīstījās tirdzniecība un amatniecība. Pēc pareizticīgo un katoļu baznīcu apvienošanās 1596.gadā, 18.gadsimta beigām pilsētā bija 9 baznīcas un 2 uniātu klosteri. 17.gadsimta otrā puse - 18.gadsimta pirmā puse Grodņas vēsturē ir ekonomiskās lejupslīdes laiks pilsētas attīstībā, kas bija Polijas-Lietuvas ūnijas iekšpusē postošo karu rezultāts. 1706. - 1707.gados Grodņai bija sava naudas kaltuve. 1734. - 1751.gadā Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Augusta III valdīšanas laikā kā vasaras rezidence tika uzbūvēta Jaunā pils, iepretī Vecajai pilij. 1776. - 1783.gados pilsētā poļu valodā tika izdots pirmais nedēļas laikraksts mūsdienu Baltkrievijas teritorijā.
18.gadsimta otrajā pusē sākās Grodņas kultūras un ekonomikas uzplaukums. Pilsētā un tās apkārtnē tika dibinātas vairākas manufaktūras, atvērts pirmais teātris, medicīnas skola un apgabala skola. 1793.gada 27.maijā Grodņā Jaunās pils ēkā notika pēdējais Polijas-Lietuvas ūnijas Seims.
1795.gadā trešās Polijas - Lietuvas ūnijas dalīšanas rezultātā Grodņa tika pievienota Krievijas impērijai. 1801.gadā pilsēta kļuva par Grodņas guberņas centru. 1812.gada 28.jūnijā Napoleona Bonaparta Lielās armijas labā spārna karaspēks iebruka Grodņā. 1812.gada decembrī krievu partizāna Denisa Davidova militārā daļa iegāja Grodņā. 19.gadsimtā pilsētā bija rusifikācijas un poļu valodā runājošo iedzīvotāju diskriminācijas tendence, kā arī pareizticīgās baznīcas pozīciju nostiprināšanās. Polijas sacelšanās laikā 1830. un 1831.gados Grodņas apgabalā darbojās nemiernieku daļas. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 1861.gadā, Grodņa attīstījās kā viens no lielākajiem rūpniecības centriem apgabala Ziemeļrietumu daļā. 1862.gadā Grodņu sāka šķērsot Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnija, tā veicinot pilsētas attīstību. 1863.gadā Grodņa bija Polijas sacelšanās par atdalīšanos no Krievijas impērijas centrs. 1912.gadā imperators Nikolajs II parakstīja dekrētu par cietokšņa celtniecību Grodņā. Celtniecības darbi turpinājās līdz pat 1915.gada augustam.
Pirmā pasaules kara laikā 1915.gada septembrī Grodņu okupēja vācu armija.
1918.gada 1.decembrī Grodņas guberņa ar Grodņu nonāca Lietuvas sastāvā, bet 1919.gada 10.aprīlī to iekaroja Polija.
Poļu-padomju kara laikā 1920.gada jūlijā Grodņa nonāca padomju kontrolē, bet tā paša gada oktobrī atkal nonāca Polijas kontrolē. Rīgas miera līguma rezultātā 1921.gadā pilsēta nonāca Polijas Republikas sastāvā, kas palika tās daļa līdz 1939.gada 21.septembrim.
1939.gada 22.septembrī, Vācijai un PSRS sadalot Poliju, Grodņu okupēja padomju karaspēks un tā tika atdota Baltkrievijas PSR Padomju Savienības sastāvā. Tajā pašā gada septembrī Grodņa kļūst par apgabala centru.
Otrā pasaules kara laikā 1941.gada 23.jūnijā Grodņu okupēja vācu karaspēks. 1941.gada 18.septembrī pilsēta tika iekļauta Vācijas sastāvā kā daļa no Belostokas apgabala. Nacistiskās administrācijas kontroles laikā pilsētā tika nogalināti vairāk nekā 33 tūkstoši cilvēku. 1944.gada 16.jūlijā Viļņas - Belostokas operācijas laikā 3.Baltkrievijas frontes karaspēks atbrīvoja Grodņu.
Pēc atbrīvošanas 1944.gada 20.septembrī Grodņa kļuva par jaunizveidotā Grodņas apgabala administratīvo centru Baltkrievijas PSR sastāvā. Iznīcinātās rūpniecības strauja atjaunošana un aktīva infrastruktūras celtniecība veicināja pilsētas attīstību. Pirmskara līmeni pilsētas iedzīvotāji sasniedza tikai 50.gadu vidū. Šajā periodā pilsēta sāka pārvērsties par lielu rūpniecības centru Baltkrievijas rietumos. 1988.gadā, salīdzinot ar 1939.gadu, iedzīvotāju skaits bija pieaudzis 5 reizes.
Kopš 1991.gada Grodņa ir Baltkrievijas Republikas daļa. Šodienas Grodņa ir skaistākā Baltkrievijas pilsēta, kuras teritorijā ir saglabājušies izcili arhitektūras pieminekļi, pilsētu ieskauj gleznaini pauguri, meži un ūdenstilpes.
Grodņa kopš 1127.gada ir pazīstama kā dalienu kņazistes centrs. Radvilu un Laurentija hronikās tā tiek minēta kā Gorodena, kuras kņazu Vsevolodu Gorodenski bija nosūtījis Kijevas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs uz Polotskas zemēm. 12. - 14.gadsimtā Gorodena bija Gorodenas kņazistes galvaspilsēta. Jau 12.gadsimtā šeit bija pilsētas akmens nocietinājumi - sienas. Kopš 12.gadsimta ir zināma arī Koložas baznīca.
13.gadsimta vidū Gorodena un Gorodenas kņaziste kļuva par Lietuvas lielkņazistes daļu. 1300.gadā par Gorodenas stārastu kļūst slavenais Gorodenas Davids, kura vadībā pilsēta atvairīja visus krustnešu uzbrukumus. Pēc lielkņaza Gedimina nāves 1341.gadā viņa dēla lielkņaza Ķēstuta vadībā Gorodenas kņaziste tika atjaunota kā viena no dalienām. Ķēstutis Gorodenas kņazisti nodeva savam dēlam Patergam. Gorodenas kņazs Patergs 1365.gadā vadīja Gorodenas aizstāvēšanu no krustnešiem. Kopš 1376.gada kņaziste piederēja lielkņazam Vītautam, kurš pēc 1392.gada padarīja šo pilsētu par otro "galvaspilsētu" pēc Traķiem, bet Gorodenas kņaziste kļuva par tiešo lielkņaza valdījumu. No 1413.gada Gorodenas apriņķis bija Traķu vojevodistes daļa, kas izveidojās no Gorodenas un Traķu kņazistēm, bet Gorodena kā Gorodenas apriņķa centrs kļuva par Traķu vojevodistes apriņķa pilsētu. 1391.gadā Gorodena, otrā aiz Berestjes mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, ieguva nepilnīgas, bet 1496.gadā pilnas Magdeburgas tiesības, pilsētai apstiprināja ģerboni un izveidoja maģistrātu.
Kopš 1569.gada Grodņa bija daļa Polijas - Lietuvas ūnijas. Pēc 1576.gada Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Stefans Batorijs pārbūvēja Grodņas pili par savu karalisko rezidenci. 15. - 17.gadsimtā pilsētā strauji attīstījās tirdzniecība un amatniecība. Pēc pareizticīgo un katoļu baznīcu apvienošanās 1596.gadā, 18.gadsimta beigām pilsētā bija 9 baznīcas un 2 uniātu klosteri. 17.gadsimta otrā puse - 18.gadsimta pirmā puse Grodņas vēsturē ir ekonomiskās lejupslīdes laiks pilsētas attīstībā, kas bija Polijas-Lietuvas ūnijas iekšpusē postošo karu rezultāts. 1706. - 1707.gados Grodņai bija sava naudas kaltuve. 1734. - 1751.gadā Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Augusta III valdīšanas laikā kā vasaras rezidence tika uzbūvēta Jaunā pils, iepretī Vecajai pilij. 1776. - 1783.gados pilsētā poļu valodā tika izdots pirmais nedēļas laikraksts mūsdienu Baltkrievijas teritorijā.
18.gadsimta otrajā pusē sākās Grodņas kultūras un ekonomikas uzplaukums. Pilsētā un tās apkārtnē tika dibinātas vairākas manufaktūras, atvērts pirmais teātris, medicīnas skola un apgabala skola. 1793.gada 27.maijā Grodņā Jaunās pils ēkā notika pēdējais Polijas-Lietuvas ūnijas Seims.
1795.gadā trešās Polijas - Lietuvas ūnijas dalīšanas rezultātā Grodņa tika pievienota Krievijas impērijai. 1801.gadā pilsēta kļuva par Grodņas guberņas centru. 1812.gada 28.jūnijā Napoleona Bonaparta Lielās armijas labā spārna karaspēks iebruka Grodņā. 1812.gada decembrī krievu partizāna Denisa Davidova militārā daļa iegāja Grodņā. 19.gadsimtā pilsētā bija rusifikācijas un poļu valodā runājošo iedzīvotāju diskriminācijas tendence, kā arī pareizticīgās baznīcas pozīciju nostiprināšanās. Polijas sacelšanās laikā 1830. un 1831.gados Grodņas apgabalā darbojās nemiernieku daļas. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 1861.gadā, Grodņa attīstījās kā viens no lielākajiem rūpniecības centriem apgabala Ziemeļrietumu daļā. 1862.gadā Grodņu sāka šķērsot Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnija, tā veicinot pilsētas attīstību. 1863.gadā Grodņa bija Polijas sacelšanās par atdalīšanos no Krievijas impērijas centrs. 1912.gadā imperators Nikolajs II parakstīja dekrētu par cietokšņa celtniecību Grodņā. Celtniecības darbi turpinājās līdz pat 1915.gada augustam.
Pirmā pasaules kara laikā 1915.gada septembrī Grodņu okupēja vācu armija.
1918.gada 1.decembrī Grodņas guberņa ar Grodņu nonāca Lietuvas sastāvā, bet 1919.gada 10.aprīlī to iekaroja Polija.
Poļu-padomju kara laikā 1920.gada jūlijā Grodņa nonāca padomju kontrolē, bet tā paša gada oktobrī atkal nonāca Polijas kontrolē. Rīgas miera līguma rezultātā 1921.gadā pilsēta nonāca Polijas Republikas sastāvā, kas palika tās daļa līdz 1939.gada 21.septembrim.
1939.gada 22.septembrī, Vācijai un PSRS sadalot Poliju, Grodņu okupēja padomju karaspēks un tā tika atdota Baltkrievijas PSR Padomju Savienības sastāvā. Tajā pašā gada septembrī Grodņa kļūst par apgabala centru.
Otrā pasaules kara laikā 1941.gada 23.jūnijā Grodņu okupēja vācu karaspēks. 1941.gada 18.septembrī pilsēta tika iekļauta Vācijas sastāvā kā daļa no Belostokas apgabala. Nacistiskās administrācijas kontroles laikā pilsētā tika nogalināti vairāk nekā 33 tūkstoši cilvēku. 1944.gada 16.jūlijā Viļņas - Belostokas operācijas laikā 3.Baltkrievijas frontes karaspēks atbrīvoja Grodņu.
Pēc atbrīvošanas 1944.gada 20.septembrī Grodņa kļuva par jaunizveidotā Grodņas apgabala administratīvo centru Baltkrievijas PSR sastāvā. Iznīcinātās rūpniecības strauja atjaunošana un aktīva infrastruktūras celtniecība veicināja pilsētas attīstību. Pirmskara līmeni pilsētas iedzīvotāji sasniedza tikai 50.gadu vidū. Šajā periodā pilsēta sāka pārvērsties par lielu rūpniecības centru Baltkrievijas rietumos. 1988.gadā, salīdzinot ar 1939.gadu, iedzīvotāju skaits bija pieaudzis 5 reizes.
Kopš 1991.gada Grodņa ir Baltkrievijas Republikas daļa. Šodienas Grodņa ir skaistākā Baltkrievijas pilsēta, kuras teritorijā ir saglabājušies izcili arhitektūras pieminekļi, pilsētu ieskauj gleznaini pauguri, meži un ūdenstilpes.
Ekskursija ar autobusu un kājām pa Grodņu. Iepazīsiet pilsētas aizraujošo vēsturi, apskatīsiet ievērojamākās vietas un atklāsiet daudzus pārsteidzošus faktus. Grodņas senās pilis – tās parāda pilsētas arhitektūras un konfesionālo daudzveidību. Šeit blakus viena otrai stāv baznīcas ar koka skulptūrām, luterāņu baznīca, pareizticīgo baznīca un citas baznīcas. Pastaigāsieties pa gājēju ielu, Sovetskaja iela, kuru pilnībā ieskauj nozīmīgas un interesantas ēkas, un iegremdēsieties Grodņas noslēpumainajā leģendu pasaulē.
Grodņu var dēvēt par arhitektūras un tās vēstures "dzīvo" uzziņu grāmatu, jo šeit varēsiet redzēt:
Veco pili, kas dibināta 9.gadsimta beigās – 11.gadsimta sākumā. Iespaidīgi svinīgā celtne joprojām glabā Lietuvas lielkņaza Vītauta, Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Stefana Batorija garu, kā arī citas apbrīnojamas leģendas un mītus.
Jaunā 18.gadsimta pils, kas saistīta ar Polijas-Lietuvas ūnijas un Lietuvas lielkņazistes pēdējām dienām.
Virs Nemunas augstā kalnā paceļas unikāla celtne - 12.gadsimta Koložas baznīca, viena no vecākajām Baltkrievijas svētvietām.
Lielā Horālā sinagoga ir viena no vecākajām valstī, piesaista ar savu brīnišķīgo itāļu arhitektūru un interjeru, kas veidots 16. - 20.gadsimtos klasiskās estētikas stilā.
18.gadsimta Sv. Franciska Ksaverija katoļu katedrāle, kura pamatoti tiek uzskatīta par skaistāko celtni pilsētā. Ārpuses arhitektonisko plastiku ar vecāko torņa pulksteni Eiropā papildina ne mazāk greznā iekšējā apdare, kur centrā ir liela mēroga ikonostāze, kas pilnībā izgatavota no koka.
20.gadsimta sākuma Svētās aizlūgšanas pareizticīgo katedrāle, skaists un grezns dievnams, kas izceļas ar portālu un logu dizainu un dažiem ārējās apdares elementiem.
Vēl aplūkosiet 1902.gadā uzcelto Ugunsdzēsības torni un vienīgo valstī darbojošos luterāņu baznīcu – Sv. Jāņa baznīca, kas celta 19.gadsimta sākumā neogotikas stilā.
Dosieties pastaigā pa vēsturisko Gorodenas rajonu. Šeit 18.gadsimta otrajā pusē pēc Grodņas stārasta, Lietuvas lielkņazistes aktīvista Antonija Tīzenhauza iniciatīvas tika uzbūvēts Gorodenas dzīvojamo, administratīvo un kultūras komplekss. No Tīzenhauza laika celtnēm ir palikušas vairākas ēkas un parks, kas ir saglabājis 18.gadsimta bijušā botāniskā dārza burvību.
Noslēgumā no novērošanas laukuma, kas atrodas uz tirdzniecības nama "Neman" jumta, apbrīnosiet gleznaino Grodņas vēsturisko centru.
Grodņu var dēvēt par arhitektūras un tās vēstures "dzīvo" uzziņu grāmatu, jo šeit varēsiet redzēt:
Veco pili, kas dibināta 9.gadsimta beigās – 11.gadsimta sākumā. Iespaidīgi svinīgā celtne joprojām glabā Lietuvas lielkņaza Vītauta, Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Stefana Batorija garu, kā arī citas apbrīnojamas leģendas un mītus.
Jaunā 18.gadsimta pils, kas saistīta ar Polijas-Lietuvas ūnijas un Lietuvas lielkņazistes pēdējām dienām.
Virs Nemunas augstā kalnā paceļas unikāla celtne - 12.gadsimta Koložas baznīca, viena no vecākajām Baltkrievijas svētvietām.
Lielā Horālā sinagoga ir viena no vecākajām valstī, piesaista ar savu brīnišķīgo itāļu arhitektūru un interjeru, kas veidots 16. - 20.gadsimtos klasiskās estētikas stilā.
18.gadsimta Sv. Franciska Ksaverija katoļu katedrāle, kura pamatoti tiek uzskatīta par skaistāko celtni pilsētā. Ārpuses arhitektonisko plastiku ar vecāko torņa pulksteni Eiropā papildina ne mazāk greznā iekšējā apdare, kur centrā ir liela mēroga ikonostāze, kas pilnībā izgatavota no koka.
20.gadsimta sākuma Svētās aizlūgšanas pareizticīgo katedrāle, skaists un grezns dievnams, kas izceļas ar portālu un logu dizainu un dažiem ārējās apdares elementiem.
Vēl aplūkosiet 1902.gadā uzcelto Ugunsdzēsības torni un vienīgo valstī darbojošos luterāņu baznīcu – Sv. Jāņa baznīca, kas celta 19.gadsimta sākumā neogotikas stilā.
Dosieties pastaigā pa vēsturisko Gorodenas rajonu. Šeit 18.gadsimta otrajā pusē pēc Grodņas stārasta, Lietuvas lielkņazistes aktīvista Antonija Tīzenhauza iniciatīvas tika uzbūvēts Gorodenas dzīvojamo, administratīvo un kultūras komplekss. No Tīzenhauza laika celtnēm ir palikušas vairākas ēkas un parks, kas ir saglabājis 18.gadsimta bijušā botāniskā dārza burvību.
Noslēgumā no novērošanas laukuma, kas atrodas uz tirdzniecības nama "Neman" jumta, apbrīnosiet gleznaino Grodņas vēsturisko centru.
Brīvais laiks
Tālāk ceļš ved uz Korobčiciem
Apmeklēsim unikālo agrārā tūrisma kompleksu "Grodņas muiža "Korobčici"" («Гарадзенскі маёнтак «Каробчыцы»»), vietu, kur ar prieku ierodas gan baltkrievi, gan ārvalstu tūristi. Tieši šeit var sajust tautas sadzīves garu un vienlaikus pieskarties Baltkrievijas dabai.
Tūrisma komplekss ir iekārtots stilizētā senā 19.gadsimta muižas ēkā, un šodien tās teritorijā atrodas vairāk nekā 30 dažādu objektu, kas organiski iekļaujas apkārtējā dabā un papildina viens otru. Kopumā Korobčici aizņem 16 hektāru platību, kur ir pietiekami daudz vietas gan dabas ainavām, gan izklaides un izglītojoša rakstura objektiem.
Korobčicu galvenais elements ir šļahtiču restorāns "Zamok Zevany", kas celts pēc labākajām baltkrievu tautas arhitektūras tradīcijām. Blakus restorānam atrodas Baltkrievijas mežu mītiskā karaļa Svjatobora figūra, skvērs "Smaids" un bruņinieka laukums. Neatņemama kompleksa sastāvdaļa ir tautas amatnieku, kalēju un kokgriezēju darbnīcas. Korobčicu lepnums ir stallis, kas ir daļa jāšanas centra "Amadeus", kurā ir apmēram 40 dažādu šķirņu zirgu. Korobčicu teritorijā ir piecas ūdenskrātuves, dīķi ar tajos ielaistām zivīm. Un apkārt ir tilti, lapenes, puķu dobes. Blakus ūdenskrātuvēm voljēros dzīvo: brieži, mežacūkas, savvaļas kazas. Pīles, vistas, vjetnamiešu cūkas dzīvo blakus eksotiskajiem strausiem, fazāniem un pāviem. Puse agro saimniecības teritorijas ir aizsargājamā. Iekļūt tajā var tikai pasta karietē vai ar pajūgu. Patstāvīgi pa šo teritoriju pārvietoties nedrīkst.
Ekskursija pa agrārā tūrisma kompleksu «Гарадзенскі маёнтак «Каробчыцы»»
Tūrisma komplekss ir iekārtots stilizētā senā 19.gadsimta muižas ēkā, un šodien tās teritorijā atrodas vairāk nekā 30 dažādu objektu, kas organiski iekļaujas apkārtējā dabā un papildina viens otru. Kopumā Korobčici aizņem 16 hektāru platību, kur ir pietiekami daudz vietas gan dabas ainavām, gan izklaides un izglītojoša rakstura objektiem.
Korobčicu galvenais elements ir šļahtiču restorāns "Zamok Zevany", kas celts pēc labākajām baltkrievu tautas arhitektūras tradīcijām. Blakus restorānam atrodas Baltkrievijas mežu mītiskā karaļa Svjatobora figūra, skvērs "Smaids" un bruņinieka laukums. Neatņemama kompleksa sastāvdaļa ir tautas amatnieku, kalēju un kokgriezēju darbnīcas. Korobčicu lepnums ir stallis, kas ir daļa jāšanas centra "Amadeus", kurā ir apmēram 40 dažādu šķirņu zirgu. Korobčicu teritorijā ir piecas ūdenskrātuves, dīķi ar tajos ielaistām zivīm. Un apkārt ir tilti, lapenes, puķu dobes. Blakus ūdenskrātuvēm voljēros dzīvo: brieži, mežacūkas, savvaļas kazas. Pīles, vistas, vjetnamiešu cūkas dzīvo blakus eksotiskajiem strausiem, fazāniem un pāviem. Puse agro saimniecības teritorijas ir aizsargājamā. Iekļūt tajā var tikai pasta karietē vai ar pajūgu. Patstāvīgi pa šo teritoriju pārvietoties nedrīkst.
Ekskursija pa agrārā tūrisma kompleksu «Гарадзенскі маёнтак «Каробчыцы»»
Pusdienas šļahtiču restorānā "Zamok Zevany". Pilī-restorānā godā tur baltkrievu kulinārijas tradīcijas un seko tām. Īpaši liela uzmanība tiek pievērsta gaļas ēdieniem, kurus dibinājis Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Stefans Batorijs (nav brīnums, ka Korobčici pieder gaļas pārstrādes rūpnīcai! ..).
Restorāns piedāvā: ēdienu "Cīņa ar badu" - 10 BYN, ēdienu "Mājputnu pagalms" - 12 BYN, ēdienu "Biškopja maltīte" - 15 BYN.
Restorāns piedāvā: ēdienu "Cīņa ar badu" - 10 BYN, ēdienu "Mājputnu pagalms" - 12 BYN, ēdienu "Biškopja maltīte" - 15 BYN.
Pēc tam, izbraucam uz Rīgu
Apstāšanās uz Baltkrievijas - Lietuvas robežas
Ceļš pa Lietuvu un Latviju
Pa ceļam kafijas pauze
Vēlu vakarā ierodamies Rīgā
Ceļojuma cenā iekļauts:
* viena vieta tūrisma klases autobusā
* 2 naktis ** vai *** viesnīcās ar brokastīm
* grupas vadītāja pakalpojumi
* viena vieta tūrisma klases autobusā
* 2 naktis ** vai *** viesnīcās ar brokastīm
* grupas vadītāja pakalpojumi
Ceļojuma cenā nav iekļauts:
* ceļojuma apdrošināšana
* ēdināšana
* ceļojuma apdrošināšana
* ēdināšana
* ekskursija ar autobusu un kājām vietējo ar gidu pa Brestu - 5.00 EUR personai
* ekskursija ar vietējo gidu pa Memoriālo kompleksu "Brestas varoņcietoksnis" - 5.00 EUR personai
* ekskursija ar autobusu un kājām ar vietējo gidu pa Grodņu - 8.00 EUR personai
* ieejas biļetes:
Memoriālais komplekss "Brestas varoņcietoksnis":
Ieeja Memoriālajā kompleksā "Brestas varoņcietoksnis" - bez maksas
Brestas cietokšņa aizsardzības muzejs - pieaugušajiem 6 BYN, bērniem 3 BYN
Ieeja Memoriālajā kompleksā "Brestas varoņcietoksnis" - bez maksas
Brestas cietokšņa aizsardzības muzejs - pieaugušajiem 6 BYN, bērniem 3 BYN
Nacionālais parks "Belovežas gārša":
Dabas muzejs - pieaugušajiem 5 BYN, bērniem līdz 14 gadiem 4 BYN
"Baltkrievijas Ziemassvētku vecīša īpašums" - pieaugušajiem 9 BYN, bērniem līdz 14 gadiem 7.50 BYN
Dabas muzejs - pieaugušajiem 5 BYN, bērniem līdz 14 gadiem 4 BYN
"Baltkrievijas Ziemassvētku vecīša īpašums" - pieaugušajiem 9 BYN, bērniem līdz 14 gadiem 7.50 BYN
Agrārā tūrisma komplekss "Гарадзенскі маёнтак «Каробчыцы»" - pieaugušajiem 5 BYN, bērniem 2.50 BYN
Ekskursija pa agrārā tūrisma kompleksu "Гарадзенскі маёнтак «Каробчыцы»" 30 minūtes ar vietējo gidu - pieaugušajiem 2 BYN, bērniem 1 BYN
Ekskursija pa agrārā tūrisma kompleksu "Гарадзенскі маёнтак «Каробчыцы»" 30 minūtes ar vietējo gidu - pieaugušajiem 2 BYN, bērniem 1 BYN
Svarīgi! Braucienam ir nepieciešama Latvijas Republikas pase, kas derīga vismaz sešus mēnešus pēc brauciena beigām
Svarīgi! Cienījamie tūristi, neaizmirstiet noformēt veselības apdrošināšanas polisi, kas nepieciešama iebraukšanai Baltkrievijas Republikā
Svarīgi! Ieceļošana bez vīzas - 3.00 EUR personai
Valūtas kurss: 1 EUR = ~ 2.90 BYN
View the embedded image gallery online at:
http://santur.com.lv/index.php/lv/154-baltkreivija/1080-3#sigFreeId576c09d531
http://santur.com.lv/index.php/lv/154-baltkreivija/1080-3#sigFreeId576c09d531
