Valmiera ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Dažādos gadsimtos pilsētas nosaukums dokumentos tiek rakstīts atšķirīgi - Wolmaria, Wolmar, Waldemer, Wolmar. Nosaukuma izcelsmei ir divas versijas: viena ir saistīta ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kuru 1212.gadā Rīgas bīskaps Alberts iecēla par fogtu šajā teritorijā. Otra versija ir saistīta ar Dānijas karali Valdemāru, kuram no debesīm sūtītais karogs palīdzēja uzvarēt kādā no cīņām ar Livonijas iedzīvotājiem.
1224.gadā Valmiera nonāca Zobenbrāļu ordeņa pārziņā, kuri šeit lika pamatus akmens pilij. Tiek uzskatīts, ka Valmiera par pilsētu sāka veidoties 1283.gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps vadīja Valmieras pils un Sv. Sīmaņa baznīcas celtniecību. 1323.gadā Valmiera pirmo reizi tiek minēta kā pilsēta, kurai ir sava pārvalde. Ekonomisko uzplaukumu Valmiera sasniedza 14. un 15.gadsimtā, un, kļuvusi par nozīmīgu tirdzniecības centru, pilsēta kļuva par Hanzas savienības locekli. 14. - 16.gadsimtos Valmiera bija tipiska, ar akmens sienām veidota viduslaiku pilsēta, kurā regulāri notika Livonijas pilsētu un landtāgu sanāksmes. 16., 17. un 18.gadsimtā kari starp Krieviju, Zviedriju un Polijas-Lietuvas ūniju, kā arī mēra epidēmijas un daudzie ugunsgrēki sagādāja Valmierai daudz nepatikšanu. Tā kļūst par parastu pilsētiņu. Situācija sāka uzlaboties tikai pēc 1785.gada, kad Valmiera ieguva apriņķa pilsētas tiesības. Pilsētas ekonomisko situāciju uzlaboja 1899.gadā uzbūvētā Rīgas - Pēterburgas dzelzceļa līnija, kas gāja caur Valmieru. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Valmierā tika atvērtas nozīmīgas izglītības iestādes, darbojās vairāki mazie uzņēmumi. 1928.gadā Valmierā tika atvērta dziļurbuma aka, no kuras sāka iegūt slaveno Valmieras minerālūdeni. Otrais pasaules karš Valmierai kļuva par triecienu. 1944.gadā trešdaļa pilsētas tika pilnībā iznīcināta, pilsētas centrs nodega.
No 1960. līdz 2000.gadam Valmiera strauji aug, gan ekonomiskajā nozīmē, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Valmiera attīstās daudz straujāk nekā citas Vidzemes pilsētas, tā nostiprinās kā Vidzemes nozīmīgākā pilsēta.

Dosimies pastaigā pa pilsētas vēsturisko centru. Izstaigāsim Rīgas ielu - pilsētas centrālo ielu. Apmeklēsim Dzirnavu ezeriņu, kas sākotnēji bijis daļa no viduslaiku Valmieras aizsardzības sistēmas, ko veidoja Rātes upītes dambji un slūžas. Ejot gar ezeru, redzēsim dažādas skulptūras un pieminekļus. Īpaša uzmanība jāpievērš Jansona darbam "Saules pulkstenis" un netālu esošajam neparastam labirintam. Tālākās pastaigas laikā nonāksim tieši uz Karātavu kalna. Viduslaikos šīs gleznainās, mierīgās vietas sauca par "bendes laukiem", bet netālu esošajā kalnā tika izpildīti nāvessodi. 1919.gadā Karātavu kalnā tika nošauti un apglabāti 11 komunistiski domājoši jaunieši. 1949.gadā šeit tika atvērts memoriāls.
Tālāk dosimies uz mazo un burvīgo Valmieras vecpilsētu. Tās centrā redzēsim Valmieras vēstures simbolu - Svētā Sīmaņa baznīcu, kas uzcelta 1283.gadā. Netālu no tās aplūkosim 13.gadsimta Livonijas ordeņa viduslaiku pils drupas. Starp pils drupām iekārtojies Valmieras muzejs - pilsētas vēstures krātuve. Muzeja komplekss atrodas astoņās 18. - 21.gadsimtu koka un mūra ēkās. Muzeja teritorijā starp koka ēkām redzēsim otru vecāko aptieku Latvijā, kas darbojās no 1755. līdz 1965.gadam.
Uzkāpsim arī Valterkalniņā, no kura paveras viens no ainaviskākajiem skatiem uz Gauju, Kazu krācēm, centrālo tiltu un pilsētu.

Pēc tam apmeklēsim Valmieras muzeju, kas ir valsts arheoloģijas piemineklis un izvietots 8 ēkās pils drupu teritorijā. Valmieras muzejs ir viena no nozīmīgākajām vēstures vērtību krātuvēm Vidzemē. Tajā ir aptuveni 60 000 vēstures, mākslas, arheoloģisko priekšmetu, fotogrāfijas un dokumenti, kas iegūti no dažādām vietām reģionā. Lielākās mākslas kolekcijas ir Teodora Ūdera, Jāņa Kalmītes, Rūdolfa Valdemāra Vītola un Pētera Postaža darbi. Rekonstruētajā Izstāžu namā un Rūdolfa Vītola vārdā nosauktajā izstāžu zālē katru gadu var apskatīt vairāk nekā divdesmit mākslas darbu, kā arī apmeklēt tematiskas, vēstures un kolekciju izstādes.

Vēlāk aplūkosim Valmieras Svētā Sīmaņa luterāņu baznīcu - pilsētas vērtīgāko vēstures un arhitektūras pieminekli. Baznīca tika uzcelta 1283.gadā un pieņemts, ka baznīcas nosaukums saistīts ar tās iesvētīšanu Simjūda (Sīmaņa un Jūdas) dienā - 28.oktobrī. Tā joprojām saglabā savu viduslaiku izskatu, kas veidots jauktā stilā, apvienojot romānikas un agrīnās gotikas stilus. Bet tās baroka tornis tika uzcelts 18.gadsimta vidū.
Pie ieejas Svētā Sīmaņa baznīcā redzēsiet pīlāra ķēdes fragmentu, uz kura līdz 19.gadsimta sākumam tika sodīti cilvēki, kas nepakļāvās sava laika likumiem. Atgādinot par Livonijas karu, baznīcas ziemeļu sienā tika iemūrēti divi akmens serdeņi, kas to iznīcināja. Baznīcā atrodas ievērojamu 15. - 16.gadsimta pilsoņu kapu plāksnes, slavenā Eiropas meistara F. Ladegasta 1886.gadā radītās ērģeles un vēsturiski nozīmīgās kanceles un 1730.gada ērģeļu luktu gleznojumi. Izstāžu zālē, kas atrodas baznīcas tornī, varēsiet apskatīt interesantas izstādes, bet no atjaunotā baznīcas skatu laukuma - apbrīnojamo Valmieras panorāmu.