Apbrīnosim Palūšes Sv. Jāzepa koka baznīcu. Šo arhitektūras pieminekli mantotajā zemē uzcēla mācītājs Jozaps Baziļausks 1750. gadā. Palūšes koka baznīca uzbūvēta bez dzelzs naglām, izmantojot tikai cirvi. Astoņstūra formas zvanu tornis, kas atgādina seno koka piļu novērošanas torni (vienīgais šāds Lietuvā), celts vēlāk, ap 1800. gadu.
Baznīcas ieejās, uz durvīm cilvēkus sagaida uzraksts "Ienāc labs, izej labāks". Iekšpusē saglabājušies pat trīs altāri, reliģiskas gleznas, kokgriezumi un 19. gadsimta beigās uzceltās baroka stila ērģeles.
Interesantākais ir tas, ka unikālā būve, kas atrodas Palūšē, atspoguļo vecāko koka baznīcu būvniecības laikposmu Lietuvā.
No pakalna, uz kura atrodas Palūšes baznīca, paveras unikāls skats uz Lūša ezera plašumiem.

Apskatīsim kapukalna ekspozīciju un akmens laikmeta mitekli Palūšē. Aukštaitijas nacionālā parka zeme ir bagāta ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Apkārtnē ir atklāti vairāk nekā 6500 pilskalnu.
Ekspozīcija, kas atrodas netālu no Sv. Jāzepa baznīcas, ir precīza kopija vienai no bronzas laikmeta (5. - 6. gadsimtu) baltu apbedījuma vietām, kas atklāta Palūšes pilskalnā. Lai gan tā nav īsta kapavieta, bet, ieraugot šeit pat mirstamās drēbēs dabiska izmēra un patiesi ne ar ko neatšķiramu cilvēka skeletu, pār ķermeni pārskrien šermuļi.
Blakus apbedījuma vietas ekspozīcijai ir izstādīts arī akmens laikmeta miteklis. Tas tika izveidots, pamatojoties uz arheoloģiskajiem atradumiem, kas atklāti Švenčoņu rajonā. Tiek uzskatīts, ka dzīvesvietas, kas atrodas šajās vietās no 2. - 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, ir vecākās Lietuvā. Miteklī iespējams ieraudzīt, kā tajā laikā dzīvoja mūsu senie priekšteči - kur tika kurta uguns, kā ierīkota lāva. Šeit var apskatīt arī galvenos darbarīkus, traukus un citus sadzīves piederumus, ko izmantoja to laiku iedzīvotāji.

Uzkāpsim Ladakalnā. Leģendām apvītais Ladakalnis ir ne tikai viens no iespaidīgākajiem objektiem, bet arī slavenākais apskates objekts Augštaitijas nacionālā parkā. Šī kalna augstums ir 176 metri virs jūras līmeņa, un tas ir daļa no Šilinišķu grēdas.
Ladakalnis ir ģeomorfoloģisks dabas piemineklis, no kura paveras patiesi neatkārtojams skats. No Ladakalņa virsotnes redzami pat seši ezeri, kas stiepjas starp mežainām vietām un ir savienoti ar upītēm un strautiem - Ūkojs, Linkmens, Pakass, Aseks, Alksnaitis un Alksns.
Lietuvieši no mutes mutē nodod leģendas par seniem rituāliem, kas notika Ladakalnis virsotnē un bija veltīti dievietei Ladai, kuru cienīja daudzas Eiropas tautas, tostarp lietuvieši. Pēc zinātnieku domām, kalna nosaukums Ladakalnis it kā cēlies no dievietes Ladas vārda (nevis no ledus).
Ar pašu Ladakalni un tā apkārtni tiek saistītas vairākas teikas un leģendas. Viens no tām stāsta, ka ciema meitenes bēga no Napoleona karavīriem un, peldot pāri vienam no Alksna ezera līčiem, tajā noslīka. Kopš tā laika šo līci sauc par Mergakumpi. Vēl stāsta, ka Linkmena ezerā dzīvojis zalktis Linkmens, bet uz kalna viņam bija uzcelta liela svētvieta.
Kalna virsotnē aug ozols, ir ierīkots plašs skatu laukums. Attālāk izveidota prezidentu ozolu aleja, kurā iestādīti ozoli, kas veltīti visiem Lietuvas prezidentiem.
Jau mūsdienās ir radusies interesanta paraža: kalna virsotnē uznest akmentiņus un atstāt pie virsotnē augošā ozola - tas ir, upurēt dievietei Ladai simboliskas dāvanas un slepus cerēt uz viņas labvēlību. Tagad parka darbinieki lūdz akmeņus likt pie uzmūrētā altāra, kas atrodas kalna virsotnē, jo ozols vairs nepaceļ visu vēlmes.
Visa vide un apkārtne, kas paveras no kalna, ir tik fotogēniska, ka fotografēšanas entuziasti knapi paspēs nospiest fotoaparāta vai telefona pogu!..

Apmeklēsim Ginuču pilskalnu. Pilskalns atrodas Aukštaitijas nacionālajā parkā, Ignalinas reģiona rietumu nomalē, starp Linkmena un Ūkoja ezeriem. Lai gan tagad pilskalns apaudzis ar mežu, uzreiz redzams, ka tas ir viens no diženākajiem un iespaidīgākajiem pilskalniem Lietuvā. Patiesībā tas pat nav viens, bet divu pilskalnu komplekss, ko atdala neliela grava.
Tiek uzskatīts, ka 9. - 12. gadsimtā te atradusies Linkmens koka pils, ko Livonijas hronikā 1373. gadā aprakstījis Hermanis no Vartberges. 13. gadsimta vidū pils piederēja Lietuvas karaļa Mindauga brāļa dēlam kunigaitim Lengvenim. 1433. gadā Livonijas ordenis nodedzināja vāji aizsargāto Linkmena pili.
Ginuču pilskalna augstās, stāvās nogāzes un pietiekami plašais laukums liek domāt, ka šeit iespējams ir atradusies Linkmens pils, kas bija ļoti nozīmīga un ienaidniekiem grūti sasniedzama. Un bez tā visa acīmredzams, ka tās izveidotājiem un valdniekiem nebija svešs mākslas lidojums, jo no kalna paveras satriecošs skats uz apkārt esošajiem ezeriem.
Uz pilskalna atrodas piemiņas akmens pirmajam Lietuvas Republikas prezidentam Antanam Smetonam, kurš šo vietu apmeklēja 1934. gadā.

Apskatīsim Ginuču ūdensdzirnavas. Ginuču ūdensdzirnavas ir viens no atmiņā paliekošākajiem Aukštaitijas nacionālā parka simboliem.
Ginuču dzirnavas celtas 19. gadsimta otrajā pusē uz Sroves upītes. Viena stāva dzirnavas ar bēniņiem uzbūvēja Linkmenu muižas īpašnieks Gimžausks. Dzirnavās bez ražošanas daļas bija vēl arī dzīvojamā, kur dzīvoja pats dzirnavnieks, kā arī saimniecības daļa, kurā atradās veikals. Tās darbojās līdz 1968. gadam. Šeit tika malti ne tikai milti, ciema iedzīvotāji izmantoja vērpjošas metāla turbīnas elektroenerģijas ražošanai. 1978. gadā Aukštaitijas nacionālā parka administrācija atjaunoja dzirnavas - pārbūvēja sienas un uzlika jaunu jumtu.
Mūsdienās Ginuču dzirnavas ir valsts aizsargāts 19. gadsimta tehnikas piemineklis, kurā ir saglabājušās senlaiku, gandrīz pirms 30 gadiem rekonstruētas iekārtas. Aukštaitijas nacionālajā parkā ir vēl sešas ūdensdzirnavas, taču ar saglabājušos autentisku iekārtu ir vienīgi Ginuču dzirnavas.
Dzirnavu otrajā stāvā, bēniņos, iekārtota ekspozīcija, kas stāsta par maizes ceļojumu no grauda līdz galdam. Runā, ka šeit bieži ierodas pats Ginuču dzirnavu velns!..
Ne mazāk prieka atpūtniekiem un ceļotājiem sniedz arī dzirnavu paaugstinātā Sroves upīte. Pirms dambja izveidotajā dīķī iespējams tuvā apbrīnot gulbjus, pīles un citus ūdensputnus. Bet zemāk aiz dambja izpletusies upīte - īsta laime karstā vasaras dienā.