Vigru klosteris – "Vilku midzenis"-bijušais Hitlera militārās vadības centrs – jezuītu klostera komplekss Święta Lipka – gleznainā Rinas pilsētiņa – Mikolajki-"Mazūrijas vasaras galvaspilsēta" – kruīzs pa Augustovas kanālu uz Rospudas upes ieleju

Ceļojuma ilgums - 2 dienas/ 1 nakts

Grupas ( 40 + 2 ) pasūtīts brauciens

Cena no 104.00 EUR personai

Grupas organizētājiem autobuss, viesnīca un ieejas biļetes – bez maksas!

Ja grupā cits cilvēku skaits, cenu lūdzu jautāt!

1. diena – Rīga – Lietuva – Polija: Vigru klosteris – "Vilku midzenis"-bijušais Hitlera militārās vadības centrs – jezuītu klostera komplekss Święta Lipka – Rina

5.00 izbraucam no Rīgas

Ceļš pa Latviju, Lietuvu un Poliju

Pa ceļam kafijas pauze

Ierodamies Vigru nacionālajā parkā

Apmeklējam kamaldulu ordeņa klostera kompleksu Vigros. Klostera komplekss, kas atrodas Vigru ezera pussalā, ir Suvalku reģiona visdārgākā relikvija.
Kamaldulu mūki šeit ieradās 1667. gadā un pusgadsimtu vēlāk uzcēla klosteri, kas kļuva par vienu no lielākajiem un bagātākajiem Polijā. Pēc kamaldulu ordeņa likvidēšanas 1800. gadā Prūsijas varas iestādes izraidīja mūkus uz Varšavas priekšpilsētu Bielāni, un klosteris pamazām sabruka. Tikai tā atjaunošana pēc Otrā pasaules kara, atgrieza klosteri agrākajā krāšņumā.
Šobrīd klostera kompleksā ietilpst durvju sarga māja, augšējās un apakšējās terases vārti, celles, Karaliskā māja, bīskapa pils, bijusī ēdamtelpa un pulksteņa tornis.
Baznīcas priekšā atrodas divas māju rindas, kurās kādreiz dzīvojuši kamaldulu mūki, kas kopā ar pulksteņa torni veido pagalmu. Rokoko stilā celtās Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas baznīcas apdare ir ļoti grezna, tajā tiek rīkoti dievkalpojumi, nereti kāzas. Baznīcas kripta sastāv no vairāk nekā 40 telpām, kurās apglabātas mirušo vientuļnieku mirstīgās atliekas.
Pagrieziena punkts klostera vēsturē bija Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte 1999. gadā. Mūsdienās var apmeklēt apartamentus, kuros uzturējās pāvests savas Polijā ilgākās vizītes laikā.
Tūristiem pieejamais klostera pulksteņa tornis ir labākais apkārtnes apskates punkts visā Vigru nacionālajā parkā.

Ceļš tālāk ved uz Gierložu. Pa ceļam apstāšanās pusdienot Polijas ceļmalas kafejnīcā.

Apmeklēsim "Vilku midzeni" (vācu: Wolfsschanze) - Ādolfa Hitlera Austrumu frontes militārās vadības centru Otrajā pasaules karā, kas atrodas Gierložas mežā netālu no Kentšinas pilsētas Polijas Varmijas-Mazūrijas vojevodistē.
"Vilku midzeņa" komplekss tika izmantots no 1941. gada 21. jūnija līdz 1944. gada 20. novembrim. Šajā laika posmā vācu vadonis Ādolfs Hitlers šeit kopumā pavadījis vairāk nekā 800 dienu. Tieši no šejienes viņš vadīja uzbrukumu Padomju Savienībai un cīņas Austrumu frontē.
1944. gada 20. jūlijā šeit tika organizēts neveiksmīgs mēģinājums nogalināt Hitleru.
"Vilku midzeni" vācu karaspēks beidzot pameta pēc tam, kad 1945. gada 25. janvārī tika uzspridzināti bunkuri, sakarā ar Sarkanās armijas virzību uz Angerburgas pilsētu (tagad: poļu Węgorzewo), kas atrodas 15 km attālumā no galvenās mītnes.
Hitlera galveno mītni būvēja militarizēta Trešā reiha organizācija "Organisation Todt", celtniecība sākās 1940. gadā un faktiski turpinājās līdz 1944. gadam. "Vilku midzenī" bija vairāk nekā 80 bunkuru un nocietinātu ēku komplekss blīva meža vidū, kas atradās 250 ha aizsargājamā teritorijā un ko ieskāva vairāki dzeloņstiepļu barjeru gredzeni, mīnu lauki, skatu torņi, ložmetēju un pretgaisa aizsardzības pozīciju. Kompleksa vajadzības tika nodrošinātas, izmantojot blakus esošo nelielo Vilamovo lidlauku un dzelzceļa staciju. Ar Berlīni tas tika savienots ar tiešo telefona kabeli.
Lai izvairītos no atklāšanas no gaisa, tika izmantoti koku maketi un maskēšanās tīkls. Padomju Savienības vadītāji par "Vilku midzeņa" atrašanās vietu un apmēriem uzzināja tikai pēc tam, kad tas tika atklāta uzbrukuma uz Berlīni laikā 1945. gada sākumā.
Vācu mīnu lauku attīrīšanu ap šo kompleksu veica Polijas Tautas Republikas armija divos posmos no 1945. līdz 1956. gadam. Kopumā sapieri atklāja aptuveni 54 tūkstošus mīnu un 200 tūkstošus munīcijas.
Mūsdienās "Vilku midzenis" ir muzejs, kas atvērts visu gadu.

Ceļojumu turpinām uz Święta Lipka ciemu

Apmeklēsim jezuītu ordeņa klostera kompleksu Święta Lipka (Svētā Liepa). Leģenda vēsta par kādu noziedznieku, kuram 14. gadsimtā Kentšinas cietumā tika piespriests nāvessods. Viņš nenogurstoši lūdza Jaunavu Mariju un apžēlošanu. Jaunava Marija uzklausīja viņa lūgšanas, viņa parādījās viņam, pasniedza koka gabalu un asu nazi un lika izgrebt viņas tēlu. Līdz rītam ieslodzītais bija izgrebis skaistu Dievmātes figūriņu ar bērniņu rokās. Figūriņas skaistums un ieslodzītā stāsts tik ļoti iespaidoja tiesnešus, ka tie viņu atbrīvoja. Bijušais ieslodzītais devās uz Rešeli un pa ceļam piestiprināja figūriņu pie pirmās savā ceļā sastaptās liepas, kā viņam piesacīja Dievmāte. Ļoti drīz šī vieta kļuva slavena, pateicoties brīnumainajām dziedināšanām, kas šeit sāka notikt, un Święta Lipka ciems kļuva pazīstams kā Jaunavas Marijas svētnīca, uz kuru devās tūkstošiem svētceļnieku no visas Polijas un Prūsijas. Visbeidzot vietā, kur atradās Dievmātes statuja, radās kapela, bet vēlāk tika uzcelta baroka stilā Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīca.
Jezuītu ordeņa klostera komplekss, kas celts 17. - 18. gadsimtu mijā, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem vēstures pieminekļiem baroka stilā Polijā.
Vissvētākās Jaunavas Marijas bazilikas ieeju rotā kalti baroka stila vārti, kas sastāv no 3000 lapām. Tos 18. gadsimta 30. gados izgatavoja meistars Johans Švarcs, pie kam katras lapas izkārtojums tika izstrādāts atsevišķi. Visas tās nokrāsotas zaļā krāsā (no šejienes nosaukums "Zaļie vārti"), tikai augšējā daļa ir apzeltīta. Virs ieejas baznīcā atrodas liepu zaru ielokā no liepas izgrebts Jaunavas Marijas tēls.
Trīs jomu bazilikas iekšienē atrodas ļoti daudz vērtīgu mākslas darbu: lieliskās freskas uz tās sienām un velvēm radījis Macejs Jans Maijers no 1722. līdz 1727. gadam. Galvenais altāris ir datēts ar 1714. gadu. Tā īstenais dārgums ir 17. gadsimtā radītā Święta Lipka Dievmātes altāra glezna. Virs altāra gleznas ir divas citas brīnišķīgas gleznas. Augšējā veltīta Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, vidējā vēsta par Jaunavas Marijas vizīti pie Sv. Elizabetes. 14 pārsteidzoši smalkos gleznojumos uz koka apcerēta Jēzus Kristus pēdējā diena.
Pie galvenā joma otrā pīlāra atrodas 17. gadsimta 50. gados radīta mākslīga liepa ar pašā galotnē esošu sudrabotu Dievmātes attēlu ar Jēzus mazuli. Šī ir tā pati vieta, kur auga leģendās minētā liepa.
Izcilākais bazilikas mākslas darbs ir baroka ērģeles, ko 1719. - 1721. gadā izgatavoja meistars Johans Mozengels. Mūzikas instruments sastāv no 3960 stabulēm, lielākā no tām ir 4 metrus gara, mazākā - 20 cm. Ērģeļu spēles laikā kustās Dievmātes, eņģeļa Gabriela un Amora ar zvaniņiem figūras, centrālajā tornī viens eņģelis spēlē mandolīnu, kamēr citi eņģeļi rotē ap savu asi.
18. gadsimta sākumā ap baznīcu tika uzbūvēta galerija ar četrām kapelām - pa vienai katrā stūrī.
Jezuītu klosteris Świętoj Lipka darbojas joprojām un to apmeklē tūkstošiem svētceļnieku, mākslas cienītāju un tūristu. Bazilikā regulāri notiek dievkalpojumi un ērģeļmūzikas koncerti.

Vakarpusē dodamies uz Rinas pilsētiņu

Rina - neliela burvīga pilsētiņa Varmijas-Mazūrijas vojevodistē, gleznainā vietā, kur satiekas divi ezeri: slēgtais Olovas ezers, kas pasludināts par kluso zonu, un Rinas ezers, kas savienots ar Lielajiem Mazūrijas ezeriem.
Virs pilsētas paceļas 14. gadsimtā celtā Teitoņu ordeņa pils – otra lielākā Teitoņu pils Polijā. Šobrīd pils ir lieliski atjaunota un kopš 2006. gada tajā atrodas Mazūrijas konferenču un pasākumu centrs "Zamek Ryn" un luksusa viesnīca.
Mūsdienās Rina ir labi pazīstams tūrisma centrs atpūtas uz ezera cienītājiem, šeit ir labi attīstīta burāšana un citas ūdens aktivitātes. Pilsētas skaistā apkārtne ir lieliski piemērota nesteidzīgai riteņbraukšanai un pastaigai. Rinas ezera krastmala ar soliņiem, stilīgām laternām, nojumēm un pasakainu skatu uz ezeru ir iecienīta pilsētas iedzīvotāju un tūristu atpūtas vieta.
Rinas viesi var sevi aizņemt, apskatot: Teitoņu ordeņa pili; 19. gadsimta ūdens dzirnavas - 2012. gadā dzirnavas tika lieliski atjaunotas un pārveidotas par viesnīcu "Gościniec Ryński Młyn"; 2004. gadā celto Romas katoļu baznīcu.
Ja ir vēlēšanās, var atrast pienācīgu vietu, kur ieturēt maltīti. Lielākā daļa restorānu un kafejnīcu atrodas uz zemes strēles starp ezeriem, un, iespējams, labākā izvēle siltajā sezonā ir atvērta terase ar skatu uz ūdeni.

Iekārtojamies viesu namā "Zajazd Pod Kasztanami"

Brīvais laiks

2. diena – Rina – kūrortpilsēta Mikolajki – kruīzs pa Augustovas kanālu uz Rospudas upes ieleju – Lietuva – Rīga

Brokastis viesu nama "Zajazd Pod Kasztanami" restorānā

Ceļš tālāk ved uz kūrortpilsētu Mikolajki

Mikolajki-"Mazūrijas vasaras galvaspilsēta", pilsēta Polijas ziemeļaustrumos Varmijas-Mazūrijas vojevodistē ar aptuveni 3 850 iedzīvotājiem.
Mikolajku ģerbonis ir milzīga sudraba zivs ar vainagu un ķēdi, kas attēlota uz zila vairoga. Ģerbonis atsauc atmiņā 16. gadsimta leģendu par karali, kas valdīja pār Mazūrijas ezeru ūdeņiem.
Pirmo reizi rakstītos avotos apdzīvotā vieta minēta kā Nikelsdorf 1444. gadā, kad Teitoņu ordeņa mestrs Konrāds fon Erlihshauzens tās tuvumā esošās zemes pieskaitīja Prūsijai. Acīmredzot nosaukums cēlies no Sv. Nikolaja, zvejnieku aizbildņa, baznīcas. Turklāt pašreizējās pilsētas teritorijā atradās Konecas un Koslau ciemi. Līdz koka tilta uzcelšanai 1516. gadā sakari starp trim apdzīvotajām vietām notika tikai pa ūdeni. Nosaukums 'Nikolaiken' tiek minēts kopš 1610. gada.
1726. gadā Nikolaikena, ieskaitot arī Konecu un Koslau, no Prūsijas karaļa Frīdriha Viljama I saņēma pilsētas tiesības. Pilsētas attīstībā liela ekonomiska nozīme bija Letcenas kanāla būvniecībai 1764. - 1765. gadā, kas savienoja Negocina un Mamri ezerus un ļāva transportēt kokmateriālus uz Prūsijas ziemeļiem.
19. gadsimta vidū pilsēta kļuva par iecienītu tūristu galamērķi. 1843. gadā notika pirmais kruīzs no Riņas uz Nikolaikenu pa Taltas ezeru, un šis notikums iezīmēja pasažieru ūdenstūrisma sākumu Mazūrijā. Pirmā viesnīca pilsētā tika atvērta 1888. gadā. Bet kopš 1911. gada pilsēta ar pārējo Prūsiju tika savienota pa dzelzceļu.
Mikolajku pilsēta ar lauku teritoriju dabas īpašību ziņā ir ļoti vērtīga. 23% no teritorijas aizņem ezeri, 22% klāj meži, galvenokārt Piskas gārša. Reģionā ir dažādi dabas objektu aizsardzības veidi, no kuriem nozīmīgākais ir Mazūrijas ainavu parks 536,55 km² platībā. Mikolajku lauku teritorijā izveidoti 4 dabas rezervāti.
Mikolajku ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir viena no lielākajām pilsētas priekšrocībām. Mikolajki atrodas neparasti gleznainā vietā Varmijas ezeru apgabalā, Taltas ezera, kas ieskauj pilsētu no ziemeļiem, un Mikolajku ezera, pie kura atrodas Mikolajku centrālā daļa, satecē. Pilsēta, kas atrodas uz Lielo Mazūrijas ezeru ceļa, jau daudzus gadus tiek dēvēta par Polijas burāšanas galvaspilsētu.
Mikolajki ar savu skaistumu un milzīgo tūrisma iespēju klāstu piesaista ne tikai viesus no Polijas, bet arī no visas pasaules. Mikolajki-"Mazūrijas vasaras galvaspilsēta" ir ideāla vieta, kur aktīvi pavadīt laiku uz ūdens, braucot ar laivām, jahtām, motorlaivām, ūdens motocikliem un smailītēm.
Mūsdienu Mikolajki ir ne tikai paradīze ūdens sporta entuziastiem, bet arī lieliska vieta ģimenes atpūtai pie ūdens. Lieli, mazi un ļoti sīki ezeri ir sava veida oāze makšķerniekiem. Plaši lauki un meži ir ideāli piemēroti tūristiem, kurus interesē izjādes ar zirgiem. Ir arī daudz riteņbraukšanas un pastaigu maršrutu.

Dosimies pastaigā pa kūrortpilsētu. Pastaigas pa pilsētas centrālo daļu laikā redzēsiet gleznainas 18. - 20. gadsimta dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Apmeklēsiet Brīvības laukumu ar strūklaku, zivju karaļa veidolā. Apbrīnosiet pilsētas simbolu - Sv. Trīsvienības evaņģēliski luterisko baznīcu, kas celta 1841. - 1842. gadā senāka dievnama vietā. Redzēsiet nelielu 19. gadsimta savrupmāju, kurā atrodas Polijas Reformācijas muzeja ekspozīcija; Rožukroņa Dievmātes baznīcu, kas celta neogotikas stilā pēc Otrā pasaules kara; 1999. gadā celto Sv. Nikolaja baznīcu ar 40 metrus augsto torni, kura virsotnē atrodas skatu laukums; 20. gadsimta sākuma dzirnavas un 2016. gadā uzcelto vanšu gājēju tiltu vecā tilta vietā. Dosieties pastaigā gar Mikolajku ezeru, kur 1,3 km garumā stiepjas slavenākā Mazūrijas krasta mala ar restorāniem, mājīgām kafejnīcām, krodziņiem, veikaliem, ūdens inventāra nomu, buru laivu piestātnēm un pasažieru kuģu ostu.
Populārākais gardums, kas tiek piedāvāts Mikolajkos, ir Mazūrijas repsis (lašu dzimtas zivs), kas gatavota pēc dažādām receptēm.

Brīvais laiks

Ceļojumu turpinām uz kūrortpilsētu Augustovu

Augustova atrodas Polijas ziemeļaustrumos, Podļaskas vojevodistē pie Augustovas kanāla. Pilsētas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 30 150 iedzīvotāju.
Rakstos pirmoreiz apdzīvota vieta minēta 1496. gadā, bet pilsētas tiesības 1557. gadā tai piešķīra Lietuvas lielkņazs un Polijas karalis Sigismunds II Augusts, un viņam par godu Augustova saņēma karalisko nosaukumu.
Deviņu ezeru un plaša Augustovas meža ieskautā Augustova ir slavena ar gleznainajiem skatiem, tīru gaisu un ezeriem, relaksējošiem priežu un egļu mežiem, neskartu dabu, unikāliem apskates objektiem un draudzīgiem vietējiem iedzīvotājiem. Polijas ziemeļaustrumu ūdeņu galvaspilsēta ir ideāli piemērota smaiļošanai, laivošanai, braukšanai ar katamarānu vai gondolu, kā arī burāšanai. Šeit aktīvi laiku pavadīs skrējēji, riteņbraucēji, zirgu izjādes vai nūjošanas cienītāji.
Atrodoties Augustovā, varēsiet aplūkot tās vēsturisko centru ar 16. gadsimta pilsētas plānojuma struktūru, Sigismunda II Augusta tirgus laukumu, 19. un 20. gadsimta mijas klasicisma un eklektikas stila mūra mājas un 1906. - 1911. gados neoromānikas stilā celto Jēzus Sirds mazo baziliku.
Augustovas galvenais apskates objekts ir Augustovas kanāls - unikāls Eiropas mēroga 19. gadsimta pirmās puses hidrotehnikas šedevrs: sarežģīti inženiertehniski risinājumi, mērogi un, protams, vietu dabiskais skaistums aizsargājamā UNESCO zonā. Augustovas kanāls ir kuģojams kanāls Polijas Podļaskas vojevodistē un Baltkrievijas Grodņas apgabalā, kas savieno Vislas un Nemunas upes (caur Bebžas, Netas un Čornaja Hanča upēm). Kanāla kopējais garums ir 101,2 km, uz kura izvietotas 18 slūžas, no kurām 14 atrodas Polijas teritorijā, viena pierobežas zonā, 3 Baltkrievijas pusē. Slūžu pārvarētā ūdens līmeņa atšķirība starp atsevišķiem baseiniem svārstās no 0,80 līdz 9,80 metriem.
Šobrīd Augustovas kanāls tiek izmantots kā ainavisks ūdens ceļš. Šis ir viens no skaistākajiem maršrutiem Polijā, pa kuru pārvietojas pasažieru kuģi. Aizraujoši kruīzi ik gadu piesaista aptuveni 100 tūkstošus pasažieru. Sezona sākas aprīlī un ilgst līdz vēlam rudenim. Ceļotājiem pieejami pasažieru kuģi, kas paredzēti 200 cilvēkiem, kā arī kuģis-katamarāns 330 pasažieriem.
1999. gada 9. jūnijā kruīzā devās neparasts viesis - Romas pāvests Jānis Pāvils II.
Kruīzs pa Augustovas kanālu uz Rospudas upes ieleju. No Augustovas piestātnes ar izklaides kuģīti dodamies aizraujošā ceļojumā pa maršrutu: Augustovas osta - Netas upe - Necko ezers (platība 400 ha, dziļākā vieta 25 metri) - Rospudas ezers (platība 104 ha, dziļākā vieta 10,5 metri) - Augustovas osta.

Brīvais laiks. Laiks pusdienām pilsētas centrā.

Pēc tam izbraucam uz Rīgu

Ceļš pa Poliju, Lietuvu un Latviju

Pa ceļam kafijas pauze

Vēlu vakarā atgriežamies Rīgā

Ceļojuma cenā iekļauts:
* viena vieta tūrisma klases autobusā
* nakts viesu namā "Zajazd Pod Kasztanami" divvietīgos, trīsvietīgos un četrvietīgos numuros ar brokastīm
* grupas vadītāja - gida pakalpojumi

Svarīgi! Līdzi jābūt pasei vai ID kartei! 

Valūtas kurss 1 EUR = ~ 4.40 PLN